***
Dzīvība izdzisa.
Jā, tā vienkārši ņēma un izdzisa.
Kā gaisma vakarā vēlā,
Kā svece vējainā laikā.
Dzīvība ņēma un izdzisa,
Viss kļuva tik kluss…
Vēl redzu kā plaukstā manā tā guļ
Dvēsele skaudri trauslā.
Veras vēl acīs tā manās, vēlas ko sacīt,
Bet nespēj vairs.
Ak, kaut jel palīdzēt spētu es,
Kaut spējusi būtu to tad-
atdotu daļu no sevis, lai tik sirds vēl pukst.
Kad aizveru acis es savas
Vēl redzu es tevi;
raudi, raudu, raudam.
Kaut ar asarām varētu aizskalot skatu.
Skatu, kas vienmēr pavadīs mani-
Tu veries dziestošām acīm mani, bet es…
Es. Es nespēju mainīt neko.
/Kristapsone/
